1990. gada 18. marta Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanās uzvaru guva Latvijas
vēsturē visplašākās demokrātiskās masu organizācijas - Latvijas Tautas frontes - izvirzītie
deputātu kandidāti, kas atbalstīja Latvijas neatkarības atjaunošanas ideju.
1990. gada 4. maijā šī Augstākā Padome pieņēma deklarāciju "Par Latvijas Republikas
neatkarības atjaunošanu". Deklarācija pasludināja par spēkā neesošu kopš pieņemšanas
brīža Latvijas Saeimas 1940. gada 21. jūlijā pieņemto deklarāciju "Par Latvijas iestāšanos
Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā", atjaunoja 1922. gada 15. februārī pieņemtās
Latvijas Republikas Satversmes darbību visā Latvijas teritorijā un noteica, ka Latvijas
valsts oficiālais nosaukums ir LATVIJAS REPUBLIKA, saīsināti - LATVIJA. Deklarācija
noteica pārejas periodu Latvijas Republikas valsts varas atjaunošanai de facto līdz
Latvijas Republikas Saeimas sasaukšanai. Pārejas periodā Latvijas Republikas Augstākā
Padome realizēja augstāko valsts varu Latvijā. Deklarācija atzina par iespējamu pārejas
periodā piemērot Latvijas PSR Konstitūcijas normas un citus likumdošanas aktus, kas
lēmuma pieņemšanas brīdī 1990. gada 4. maijā bija spēkā Latvijas teritorijā, ciktāl
šie likumdošanas akti nebija pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmes 1., 2., 3.
un 6. pantu. Šī deklarācijas norma deva likumisku pamatu esošo valsts varas un valsts
pārvaldes institūciju (Ministru Padomes, ministriju, valsts komiteju u.c. turpmākai
darbībai atjaunotajā Latvijas Republikā.
Latvijas Republika tika atjaunota kā demokrātiska valsts, kurā pastāv un darbojas
dažādas politiskās partijas un sabiedriskās organizācijas.
1991. gada 21. augustā Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma konstitucionālo
likumu "Par Latvijas Republikas valstisko statusu". Konstitucionālais likums atcēla
1990. gada 4. maijā noteikto pārejas periodu Latvijas Republikas valsts varas atjaunošanai
de facto un noteica, ka līdz Saeimas sasaukšanai augstāko valsts varu Latvijas Republikā
pilnībā realizē Latvijas Republikas Augstākā Padome. Konstitucionālais likums noteica,
ka Latvijas Republikas teritorijā ir spēkā tikai tās augstāko valsts varas un valsts
pārvaldes institūciju likumi un lēmumi. Tādējādi tika pārtrauktas jebkādas Latvijas
un PSRS savstarpējās valstiskuma saiknes.
1993. gada 5. un 6. jūnijā ievēlēja Saeimu, kas uzsāka darbu 1993. gada 6. jūlijā.
Šajā pašā dienā tika atjaunota Valsts Prezidenta kā Latvijas valsts galvas institūcija
un nodibināta Satversmē paredzētā Latvijas valdība - Latvijas Republikas Ministru
kabinets. 1993. gada 16. jūlijā Saeima pieņēma likumu "Par 1925. gada 1. aprīļa likuma
"Ministru kabineta iekārta" atjaunošanu".
Pēc 5. Saeimas ievēlēšanas tika pārskatīta ministriju struktūra, un 1993. gada 3.
augustā likvidēja daudzas Latvijas PSR laika ministrijas un izveidoja jaunas, suverēnai
valstij atbilstošas.
Atjaunotās valsts institūciju fondi arhīvā ir pārstāvēti ar samērā nelielu dokumentu
klāstu, jo 10 gadus tie uzkrājas iestādē. Tikai likvidētās vai būtiski reorganizētās
institūcijas nodod arhīvam visus likvidācijas vai reorganizācijas brīdī esošos dokumentus.
Tā kā daļa Latvijas PSR uzņēmumu un iestāžu neilgi turpināja darbu Latvijas Republikā
un lielākā daļa tika pakļauta privatizācijas procesam, arhīvs papildināja un paplašināja
gan attiecīgo fondu dokumentu klāstu, gan arī to hronoloģiskās robežas, piemēram,
apvienotie augstāko valsts varas un valsts pārvaldes institūciju fondi “Latvijas PSR
Augstākā Padome un Latvijas Republikas Augstākā Padome”, “Latvijas PSR Ministru Padome
un Latvijas Republikas Ministru Padome” u.tml., kā arī fondi, kas veidojušies Latvijas
PSR, bet turpināti Latvijas Republikā, piemēram, “VEF un no tās atdalītie uzņēmumi”
(1940-2000), “Latvijas Valsts pilsētu celtniecības projektēšanas institūts “Pilsētprojekts”
un tā priekšteči” (1944-1994), “Latvijas kuģniecība un tās priekšteči” (1940/41; 1944-1991),
“Akciju sabiedrība “Rīgas vagonu rūpnīca”” (1944-2001), “Latvijas Republikas Izglītības
ministrijas Latvijas Universitāte” (1940/41; 1944-1993) utt.
Latvijas Republikas Augstākās Padomes 1991. gada 24. augustā pieņemtais lēmums “Par
Latvijas Republikas valstiskuma ekonomiskā pamata nodrošināšanu” noteica, ka visi
Latvijas Republikas teritorijā izvietotie vai reģistrētie bijušie PSRS centrālās pakļautības
uzņēmumi pāriet Latvijas Republikas jurisdikcijā kā Latvijas Republikas valsts īpašums.
Arhīvā nodotie politisko partiju un nevalstisko organizāciju fondi sastāv un galvenokārt
no šo organizāciju lēmējinstitūciju - kongresu, konferenču, padomju un valžu, u.tml.
- dokumentiem, dokumentiem par šo organizāciju sabiedriskajām aktivitātēm, skaitlisko
sastāvu utt. Tomēr ne vienmēr šo dokumentu sastāvs ir pilnīgs, jo minētās organizācijas
turpina savu darbību un aktīvu dokumentu izmantošanu. Sadarbība ar arhīvu notiek uz
brīvprātības pamata, un šīs dokumentu grupas nodošanas laiks arhīvā nav prognozējams.
Arhīva depozitārā glabāšanā tiek nodoti arī likvidējamo banku dokumenti. Pēc banku
likvidācijas, bankrota procedūru pabeigšanas un maksātnespējas procesa izbeigšanas
dokumenti kļūst par valsts īpašumu.