Pēc Latvijas valsts okupācijas, tās un iekļaušanas PSRS un Latvijas PSR Konstitūcijas
pieņemšanas 1940. gada 25. augustā, tika likvidētas suverēnās valsts likumdošanas,
pārvaldes un tiesu varas institūcijas un izveidotas jaunas - Augstākā Padome, Tautas
Komisāru Padome, tautas komisariāti, Latvijas PSR Augstākā Tiesa, tautas tiesas u.c.
Reorganizējot pilsētu un pagastu pārvaldes sistēmu, vēlētas pašvaldības aizstāja ar
izpildu komitejām. Administratīvās izmaiņas notika arī galvaspilsētā Rīgā. 1941. gada
9. janvārī Rīgu sadalīja sešos rajonos - Maskavas, Kirova, Proletāriešu, Ļeņina, Staļina
un Sarkanarmijas rajonā, un tas pastāvēja visu Latvijas PSR periodu. Vācijas nacionālsociālistiskā
okupācijas režīma laikā daļa Latvijas PSR valsts varas un valsts pārvaldes institūciju
turpināja pastāvēt evakuācijā PSRS teritorijā, un Latvijā tās atsāka darboties 1944.
gada nogalē. Tādēļ daļai dokumentu datējums saistīts ar 2. pasaules kara periodu.
1946. gada martā reorganizēja pārvaldes sistēmu. Latvijas PSR Tautas Komisāru Padomi
pārdēvēja par Ministru Padomi, bet tautas komisariārus - par ministrijām. 1948. gada
18. janvārī pirmoreiz tika ievēlētas apriņķu, pilsētu, pagastu un vēlāk arī ciemu
darbaļaužu deputātu padomes (kopš 1977. gada tautas deputātu padomes).
Izpildu varas augstākās struktūras ministrijas dalījās vissavienības, koprepublikāniskās
un republikāniskās ministrijās. Vissavienības ministrijas bija pakļautas tikai PSRS
Ministru Padomei, tās atradās Maskavā, no kurienes vadīja to pārziņā nodotās nozares.Koprepublikāniskās
ministrijas izveidoja ar vienādiem nosaukumiem kā Maskavā, tā arī savienotajās republikās.
PSRS koprepublikāniskās ministrijas vadīja savas pārvaldes nozares ar attiecīgās republikas
Ministru Padomi. Republikānisko ministriju formāli varēja nodibināt republikas Ministru
Padome. Tomēr faktiski šādas iespējas bija visai ierobežotas, jo nozīmīgākās pārvaldes
nozares jau bija sadalītas starp vissavienības un koprepublikāniskajām ministrijām.
Republikāniskās ministrijas dibināšanai bija jāsaņem PSRS augstāko valsts varas iestāžu
atļauja, tāpēc to bija maz un šīs ministrijas parasti bija nelielas un maznozīmīgas.
Arī Latvijas PSR centrālās valsts pārvaldes institūcijas bija ministrijas, kas dalījās
koprepublikāniskajās (pakļautas Latvijas PSR Ministru Padomei un arī attiecīgajai
PSRS ministrijai) un republikāniskajās ministrijās (pakļautas Latvijas PSR Ministru
Padomei), kā arī valsts komitejas, kas tāpat dalījās koprepublikāniskajās (pakļautas
Latvijas PSR Ministru Padomei un arī attiecīgajai PSRS valsts komitejai) un republikāniskajās
komitejās (pakļautas Latvijas PSR Ministru Padomei).
Pastāvēja arī citas Latvijas PSR centrālās pārvaldes institūcijas (koprepublikāniskas
vai republikāniskas), ko izveidoja Latvijas PSR Ministru Padome, un tās bija dažādas
komitejas, galvenās pārvaldes, pārvaldes u.c. Laikposmā no 1957. līdz 1965. gadam
ministrijas aizstāja ar valsts komiteju struktūrām. Ministriju reorganizācija notika
arī 1988. gadā. Tā, piemēram, Latvijas PSR Izglītības ministrijai pievienojot Valsts
profesionāli tehniskās izglītības komiteju un Augstākās un vidējās speciālās izglītības
ministriju, izveidota koprepublikānisko Latvijas PSR Tautas izglītības ministriju.
Latvijas PSR Izglītības ministriju likvidēja.
Īpaša valsts institūciju grupa bija tautas kontroles institūcijas - Latvijas PSR Tautas
kontroles komiteja, rajonu, pilsētu un pilsētu rajonu tautas kontroles komitejas,
ciemu un ciematu tautas kontroles grupas, tautas kontroles komitejas, grupas un posteņi
uzņēmumos, kolhozos, iestādēs un organizācijās.
Dažas ministrijas Latvijas PSR pastāvēja tikai propagandas dēļ. Tā, piemēram 1944.
gada oktobrī, lai pasaulei pierādītu savienoto republiku suverenitāti, visās PSRS
savienotajās republikās, to skaitā arī Latvijā, nodibināja Aizsardzības ministriju
un Ārlietu ministriju (tolaik tās sauca par tautas komisariātiem). Faktiski visā Latvijas
PSR pastāvēšanas laikā Aizsardzības ministrija tā arī netika izveidota, bet Ārlietu
ministrija pastāvēja formāli dažu protokola funkciju veikšanai.
Īpašu dokumentu kolekciju veido bijušās Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK)
dokumenti, kas sistematizēti astoņos fondos. Valsts glabāšanā tie pieņemti pēc Latvijas
PSR VDK darbības izbeigšanas Latvijā 1991. gada augustā. Šī dokumentu krājuma pamatgrupu
veido dokumenti par komunistiskā režīma represijām pret Latvijas iedzīvotājiem. Represijās
cietušajām personām un zinātniekiem ir dota iespēja iepazīties ar lietu materiāliem,
kā arī veikt zinātniskus pētījumus par 1940. gada un vēlākajā laikā gados notikušiem
arestiem, t.i., ar tā sauktajām krimināllietām, ar lietām par nelikumīgo administratīvo
izsūtīšanu 1941. gada 14. jūnijā, 1949. gada 25. martā un ar lietām par mazākām izsūtīšanas
akcijām pēckara periodā. Dokumentu kopējo krājumu par represijām pret Latvijas iedzīvotājiem
papildina materiāli, kas 2004. gadā iegūti no Kazahstānas Republikas.